Ziemas ķiploki "Latvijas", jeb "Veco laiku omīšu ķiploki"

  • Galviņa – 4–7 lieli, blīvi izvietotas daivas, violeta miziņa
  • Ķiplokgalviņas izmērs - liels līdz ļoti liels
  • Garša – asa un “ķiplokaina”, ne maiga
  • Ziedkāti – spēcīgi un taisni, ar raksturīgiem lociņiem.


    • Kas ir “veco laiku Latvijas ķiploki”?

    Ar šo nosaukumu parasti saprot senās vietējās ķiploku līnijas, kuras Latvijas saimniecībās tika audzētas gadu desmitiem, pirms parādījās mūsdienu importētās šķirnes Tās bieži nav reģistrētas kā oficiālas šķirnes, bet ir saglabājušās saimju un pagastu sēklas, kas pielāgojušās Latvijas klimatam.

    Raksturīgās īpašības

    Vecie Latvijas ķiploki parasti ir:

    • Spēcīgi aromātā, ar izteiktu asa–saldas garšas buķeti.

    • Izturīgi pret salnām un mainīgiem laikapstākļiem.

    • Cietākiem, blīvākām daivām, nekā lielajiem importētajiem ķiplokiem.

    • Mazāki izmēros, bet asāki un aromātiskāki.

    • Ilgāk glabājas, ja ir pareizi izžāvēti.

    • Parasti cietgalvji (hardneck), kuri veido ziedkātus.

    Nedaudz vēstures:

  • Ķiploki Latvijā aug vismaz vairākus simtus gadu, īpaši kurzemes un vidzemes sētās.

  • Padomju laikā populārākās “tautas šķirnes” tika nodotas no rokas rokā, jo oficiālas šķirņu kolekcijas bija ierobežotas.

  • Saimniecībās tos pavairoja katru gadu no savām galviņām, tādējādi izveidojot vietējos pielāgojumus klimatam un augsnei.

    • Populāras vietējās līnijas (neoficiāli nosaukumi)

    Daudzi saimnieki tās dēvē pēc izcelsmes vietām, piemēram:

    • “Garkalnes ķiploks”

    • “Krustpils ķiploks”

    • “Alsungas ķiploks”

    • “Vecumnieku vietējais”

    Šie nav reģistrēti šķirņu nosaukumi, bet gan tautas selekcija, kas bieži vien ir ļoti vērtīga tieši aromāta un izturības dēļ.